Es nerunāju lieki. Es ienāku telpā, un enerģija mainās. Vīrietis, kas zina, ko grib – un paņem to ar cieņu, spēku un baudu. Alfa instinkts, mierīga pārliecība un dziļš, bīstams miers – tāds, kas pievelk, pat ja tu vēl neesi gatava sev to atzīt.
Man nav vajadzīgas spēles. Es neuzstājos – es vienkārši esmu. Mīlu kontroli, bet cienu to, kura spēj stāvēt blakus ar mugurkaulu un sievišķību, nevis lūdzās uzmanību.
Man patīk sieviete, kura deg. Kura jūt savu ķermeni, savu vēlmi un nebaidās to parādīt. Nevajag pozēt – vajag būt. Un, kad mēs satiekamies... ķīmija dara pārējo.
Viņa nenāca ar vārdiem –
viņa ienāca ar klusu skatienu,
kas teica: “Paņem.”
Es nepajautāju – es nolasīju.
No viņas stājas, no elpas, no tā, kā viņa
neatkāpās, kad es pietuvojās.
Viņas ķermenis runāja pirmais.
Manas rokas atbildēja.
Tā nebija steiga – tā bija precizitāte.
Katrs pieskāriens – kā solis tuvāk
vietai, kur viņa aizmirst visu, izņemot mani.
Un kad viņa čukstēja:
“Vēl,”
es jau biju tur – dziļi.
Ķermenī. Dvēselē. Mirklī.