Es nerunÄju lieki. Es ienÄku telpÄ, un enerÄ£ija mainÄs. VÄ«rietis, kas zina, ko grib – un paÅem to ar cieÅu, spÄku un baudu. Alfa instinkts, mierÄ«ga pÄrliecÄ«ba un dziļš, bÄ«stams miers – tÄds, kas pievelk, pat ja tu vÄl neesi gatava sev to atzÄ«t.
Man nav vajadzÄ«gas spÄles. Es neuzstÄjos – es vienkÄrši esmu. MÄ«lu kontroli, bet cienu to, kura spÄj stÄvÄt blakus ar mugurkaulu un sievišÄ·Ä«bu, nevis lÅ«dzÄs uzmanÄ«bu.
Man patÄ«k sieviete, kura deg. Kura jÅ«t savu Ä·ermeni, savu vÄlmi un nebaidÄs to parÄdÄ«t. Nevajag pozÄt – vajag bÅ«t. Un, kad mÄs satiekamies... Ä·Ä«mija dara pÄrÄjo.
ViÅa nenÄca ar vÄrdiem –
viÅa ienÄca ar klusu skatienu,
kas teica: “PaÅem.”
Es nepajautÄju – es nolasÄ«ju.
No viÅas stÄjas, no elpas, no tÄ, kÄ viÅa
neatkÄpÄs, kad es pietuvojÄs.
ViÅas Ä·ermenis runÄja pirmais.
Manas rokas atbildÄja.
TÄ nebija steiga – tÄ bija precizitÄte.
Katrs pieskÄriens – kÄ solis tuvÄk
vietai, kur viÅa aizmirst visu, izÅemot mani.
Un kad viÅa ÄukstÄja:
“VÄl,”
es jau biju tur – dziļi.
ĶermenÄ«. DvÄselÄ. MirklÄ«.