Viņi satikās vēlā vakarā, kad pilsēta jau elpoja klusāk un ielu gaismas meta siltus apļus uz slapja asfalta. Viņas skatiens kavējās pie viņa smaida, un starp viņiem nemanāmi izstiepās spriedze, kā elektrība gaisā pirms negaisa. Viņš pieliecās tuvāk, viņas elpa kļuva seklāka, un saruna pati izira sīkās pauzēs, pilnās ar nozīmi.
Viņi pieskārās viegli, it kā pārbaudot robežas, un katrs pieskāriens solīja vairāk, nekā teikts vārdos. Telpa piepildījās ar smaržām un klusu smieklu atblāzmu, sirdspuksti kļuva skaļāki. Viņa sajuta drošību viņa tuvumā, bet arī dzirksteli, kas lika pasmaidīt. Viņš aptvēra viņu, un laiks uz brīdi apstājās — palika tikai siltums, elpa un apziņa, ka šis mirklis ir viņu abu. Durvis aizvērās, gaisma kļuva mīkstāka, un stāsts turpinājās klusumā, kur viss svarīgais notika starp rindām.
Comments