Viena frāze un atmiņas pārpildīja prātu, atnesa sajūtas. Iespējams ne tās ko iedomājies pirmās. Pirmais kaislīgais skūpsts tiekoties. Alkatīgas rokas kuras vēlējās pievilkt tuvāk, noraut drēbes, sajūtas kā āda saskaras, lūpas slīd pa manu kaklu. Tava karstā elpa un manas klusās elsas. Pirmās gurnu kustības saplūstot un sekojošie kunksti. Sinhronās gurnu kustības, ciešais acu skats. Skaļo elsu piepildītā telpa...
Nē, ne tās. Tās kurās vēl nedaudz trīc kājas, zem auss sitas Tava sirds un roka slīd pa muguru un ķermenī vairs nav spriedzes, prāts ir atslābis un ir vienkārši lieliski. Un viss šis augošais kaisles, spriedzes un sajūtu sajaukums var briest atkal...
Sākumā jau likās, ka jāmeklē ventilators un ledus spainis, bet pēkšņi – "Nē, ne tās." Un es tāds: Ko?! Es jau biju mentāli novilcis kreklu! 😂
Īsāk sakot — emociju amerikāņu kalniņš, kur sākumā kaisle kā Formula 1, bet finišā Tu saproti, ka svarīgākais tomēr ir tas brīdis pēc… kad Tu vēl dzīvs, elpo un smaidi. Bravo!