Man patīk, kad starp mums valda ķīmiska pievilkšanās – tāda, kas liek smaidīt vēl pirms pirksti viens otru ir aizskāruši. Rotaļīgums man ir svarīgs – ne tikai vārdos, bet arī skatienos, pieskārienos, tajā nejaušībā, kad roka paslīd zem drēbēm negaidītā brīdī. Esmu kā apreibusi no tā, ka to var darīt ārpus gultas – mežā starp kokiem, kur skan tikai vējš un mana elpa, pludmalē saulrietā, smiltīs, kas vēl silst no dienas karstuma.

Mani uzbudina doma par pirti – karsta telpa, āda mitra, kails ķermenis tik tuvu svešiem skatieniem. Vīrieši, kas uz mani skatās... es esmu viena. Džakuzi burbuļo, alkohols paslīd pār lūpām, mūzika spēlē kaut kur fonā. Joki, smiekli, un pamazām kustības kļūst tuvākas, lēnākas... pieskārieni pārtop ilgās.

Minets man ir kā spēle – lēna, uzmanīga izpēte. Es izbaudu katru mirkli, kad varu būt tā, kas izraisa trīsas un atņemt elpu. Patīk skatīties, kā viņš tuvojas kulminācijai, kā seja mainās, kad nespēj vairs atturēties. Reizēm gribu redzēt to tuvu – sejai, mutē, uz mēles... Bet tikai tad, ja pati izvēlos. Jo nekas mani neatsedz vairāk kā brīvība gribēt. Un nekas mani neatsvešina vairāk kā piespiešana.

Man vajag cieņu arī iekārē – lai mans instinkts tiek pieņemts kā dāvana, nevis kā pienākums.